—    Krusttēv Droselmeijer, — viņa teica, — jūs esat netaisns pret manu nabaga Riekstkodi, nosaukdams to par mazu un neglītu vīreli; kas zina, ja jums būtu viņa skaistais kantušs, mazās biksītes un glītās mazās kurpītes, kas zina, vai jūs vēl izskatītos tik labi kā viņš.

Pēc šiem vārdiem Marijas vecāki sāka smieties, bet medicīnas konsultanta deguns izstiepās nesamērīgi garš.

Kāpēc prezidents un viņa kundze tik ļoti smējās un kāpēc medicīnas konsultanta deguns kļuva tik garš? Tie, lūk, bija jautājumi, uz kuriem Marija, izbrīnījusies par viņas atbildes nagaidīto iespaidu, nekādi nevarēja atrast atbildi.

Bet tā kā katram rezultātam ir savs cēlonis, tad arī šis pamatojās uz kaut kādu vēl nezināmu, mistisku sakarību, ar kuru iepazīsimies turpmāk.

JAUKAS LIETIŅAS

nezinu, mani mīļie mazie draugi, vai jūs vēl atceraties, ka es jums ieminējos par kādu lielu stikla skapi, kurā bērni ieslēdza savas rotaļlietiņas. Šis skapis atradās pa labi pie pašas ieejas prezidenta istabā. Marija vēl gulēja šūpulī un Fricis tik tikko sāka staigāt, kad prezidents kādam izveicīgam galdniekam lika izgatavot šo skapi, kurš bija izdaiļots ar tik gaišām rūtīm, ka plauktos novietas rotaļlietiņas izskatījās desmitreiz skaistākas nekā tad, kad tās turēja rokā.