—   Mēs negribam episkas poēmas, — bērni vienā balsī sauca, — mēs gribam pasaku!

—   Bet mani mazie draugi…

—            Nav nekādi draugi, mēs gribam pasaku! Mēs gribam pasaku, pasaku! — kliedza korī viss bars, un ar tādu uzsvaru, kas nepieļauj nekādas atrunas.

—   Nu, labi, — es nopūzdamies piekritu, — lai tad iet pasaka.

—   Ak, cik jauki! — sauca mani vajātāji.

—           Bet tikai es jums teikšu vienu: pasaka, kuru jums stāstīšu, nebūs manis sadomāta.

—   Kas par to, kad tik tā mums patīk!

Atzīstos — es jutos mazliet pazemots, ka mana auditorija nemaz nepastāvēja, lai tas būtu mans oriģināls.

—            Bet kam pieder šī pasaka, monsieurl — iejautājās sīka balstiņa, kas acīmredzot piederēja kādai ziņkārīgo organizācijai.

—   Tā, jaunkundz, būs Hofmaņa pasaka. Vai jūs pazīstat Hofmani?

—            Ne, monsieur, es viņu nepazīstu. Un kā sauc šo tavu pasaku, — bravurīgā tonī jautāja namatēva dēls, juzdams, ka riņam še ir tiesības jautāt.

—            Nirnbergas Riekstkodis, — es pazemīgi atbildēju. — Mīļo Henrij, vai tev šis nosaukums patīk?

—           Hm, šis nosaukums neko lielu nesola, bet nav svarīgi, lai iet! Ja tā mums apniks, mēs tevi pārtrauksim un tu mums stāstīsi kādu citu, un tad atkal nākamo, to es tev saku, kamēr tu mums pastāstīsi tādu, kas mums patiks.

—           Pagaidi, pagaidi, uz to es nevaru ielaisties. Ja jūs būtu lieli cilvēki, tad katrā laikā.

— Lūk, mūsu noteikumi, tik ilgi būsi mūžīgs cietumnieks.