— Mīļo Henrij, tu esi mīļš un patīkams bērns, un es tiešām brīnītos, ja tu reiz dienās nekļūtu liels valstsvīrs. Atsvabini mani un es darīšu visu, ko tu gribēsi.
— Goda vārds?
— Goda vārds.
Tai pašā brīdī es jutu, ka tūkstoš pavedienu, kas mani turēja, tika atraisīti; ikviens ķērās pie manas atsvabināšanas darba un nebija vēl pagājusi pusminūte, kad es jau biju atguvis brīvību.
Un tā kā vajag turēt vārdu arī tad, ja tas ir dots bērniem, es lūdzu savus klausītājus novietoties ērtāk, lai viņi bez kādām grūtībām klausoties varētu iemigt, un, kad ikviens bija ieņēmis savu vietu, es iesāku.
STĀSTS PAR RIEKSTKODI
KRUSTTĒVS DROSELMEIJERS
Reiz Nirnbergā dzīvoja kāds cienījams prezidents, kura uzvārds bija Zilberhauss, tas ir, Sudraba nams.
Šim prezidentam bija dēls un meita.
Deviņus gadus veco zēnu sauca Fricis.
Meitenei bija septiņarpus gadi un viņu sauca par Mariju.
Abi bija ļoti mīļi bērni, bet pēc sava rakstura un izskata tik dažādi, ka neviens nebūtu varējis ticēt, ka tie ir brālis un māsa.
Fricis bija resns puisēns, ar sārtiem, apaļiem vaigiem, lielībnieks un liels nerātnis, kurš mēdza piespert ar kāju katras mazākās nepatikšanas dēļ un bija sevī pārliecināts, ka pasaulē visas lietas ir radītas tikai viņam par prieku un lai padotos viņa iegribām.