— Friča kungs!..
Tad Fricim uznāca briesmīga vēlēšanās stāvus iegrimt zemē.
Kas attiecas uz viņa māti, tad, lai cik augstu viņa cēla pirkstu vai pat visu roku, Fricis tam nepievērsa nekādu vērību.
Viņa māsa Marija bija bāls, trausls bērns ar gariem matiem, kuru dabīgās cirtas nokarājās pār viņas pleciem kā vizuļojošs zelta staru kūlis pār alabastra vāzi. Viņa bija kautra, maiga un līdzjūtīga pret visām, pat
viņas leļļu ciešanām; viņa paklausīja savai māmiņai, prezidenta kundzei pēc pirmā mājiena un nekad nekaitināja savu audzinātāju Trūdiņas jaunkundzi, tāpēc arī visi dievināja šo jauko bērnu.
Un tā, lūk, bija pienācis 17… gada 24.decembris. Jūs, mani mazie draugi, zināt, ka 24.decembris ir Ziemassvētku priekšvakars, tas ir, diena, kad piedzimis Jēzus bērniņš un ticis ielikts silītē starp ēzeli un vērsi. Tagad es jums gribu kaut ko paskaidrot.
Visnaivākie no jums jau būs dzirdējuši, ka ikvienai zemei ir savas paražas, vai ne? Un gudrākie jau bez šaubām zinās, ka Nirnberga ir Vācijas pilsēta, kas slavena ar savām rotaļlietām, lellēm un citām figūriņām, kuras tā veselām kastēm sūta uz citām zemēm.