«Pie pirmās izdevības atgriezīšos pie šī jūsu laipnā priekšlikuma,» viņa atbildēja smaidīdama un piemērodamās tā tonim. «Bet pašlaik lieta grozās ap citu pakalpojumu.»
«Un tas būtu?» Boids Termens jautāja, pastūmis som- brēro pakausī — tā kļuva redzama viņa biezā, pelnpelēkā matu audze. No tā enerģiskās, it kā bronzā atlietās sejas smējās tumšzils, vaļsirdīga bērna acu pāris.
Pirms Mērija paguva atbildēt, iejaucās Boida un Enoka brālēns Vess Termens, kuram arī bija lielas, gaišas acis un īsts Termenu augums:
«Pats par sevi saprotams, ka mēs visi esam gatavi jums pakalpot, mīļā mis Stokvela!»
«Ļoti laipni! Tātad lieta ir sekojoša: rīt jābrauc uz Rijsonu, lai no turienes atvestu manu māsu.»
Šāds atklājums tos laikam mazliet pārsteidza, jo pagāja labs brīdis, līdz tie saprata tā nozīmi. Tikai Enoks uzreiz bija skaidrībā par radušos situāciju.
«Tiešām žēl,» viņš teica, «bet tieši rīt es esmu aizņemts. Nupat, garāmjādams, redzēju Meskala virsotnē stiepļu žogā lielu skaitu gadu vecos vērsēnus. Tie pieder mūsu kaimiņam Džimam Saunderam un es nevēlos jaunas ķildas ar viņa ļaudīm. Rīt lopi noteikti jādabū pāri robežai.»