Būdami kopā, tie izskatījās pārsteidzoši līdzīgi viens otram. Bija labi jāielūkojas, lai pazītu katru atsevišķi. Viņi visi bija gara auguma, slaidi un kalsni, platiem pleciem, bet šauriem gurniem. Visiem bija spēcīgas, viegli izliek­tas kājas, kas nodeva dzimušus jātniekus, šodien viņu seju vaibsti jau tādēļ nebija pazīstami, ka tos sedza bieza putekļu kārta. Visi nēsāja lielus sombrēro — vairums mel­nus, daži pelēkus, kas visi bija veci, netīri un uzvilkti pār sejām; tie bija tērpušies zilos flaneļa kreklos un garos zā­bakos sabāztās biksēs. Pie zābakiem skanēja pieši ar lie­liem riteņiem. Uz mis Stokvelas sveicienu viņi atbildēja visi vienādā, mazliet stieptā noskaņā, kas Teksasas dia­lektu padarīja ausij tīkamu.

«Zēni, vienam no jums būs man jāizdara sevišķs pa­kalpojums,» viņa teica.

Enoks Termens, visu vīru vadonis, vīrišķīgi daiļš jāt­nieks, iznāca priekšā.

«Ja lieta grozās ap deju ar jums, mis Mērija, tad lū­dzu jūsu uzmanību,» viņš šķelmīgi sacīja.

Viņa gaišpelēkajās acīs turklāt kaut kas pazibēja un pār citkārt nopietno, kalsno seju pārslīdēja smaids.

Viņa atbilde lika mis Stokvelai ar šausmām iedomā­ties, ka Džordžijas ierašanās droši vien izsauks arī deju sarīkojumu plūdus. Un no tiem viņa, protams, nevarēs at­rauties. Tajās nedaudzajās šāda veida viesībās, kurās viņa bija piedalījusies, jaunie puiši to gandrīz bez pārtraukuma, no saules rieta līdz lēktam, šūpoja pa zāli. Tas arī nebija nekāds brīnums, ja ņēma vērā dāmu trūkumu! Nākamajā dienā viņa tikko bija spējīga noturēt mācības.