«Kāda tad izskatās jūsu māsa, mis Stokvela?» jautāja Pens Hendle Amess, viens no nedaudzajiem svešajiem, kurus Enoks Termens nodarbināja. Viņš tomēr bija, kā pats Termens, dzimis teksasietis.
Viņa jautājums, kuru tas izteica ar ļoti nopietnu seju, no jauna iekvēlināja ķildu. Šī nenozīmīgā izskaidrošanās droši vien vēl ilgi aizņemtu visu prātus, ja neiejauktos Mērija.
«Klausieties, zēni!» viņa sauca. «Man ir kāds māsas uzņēmums. Es to atnesīšu un parādīšu jums — esmu pārliecināta, ka tad jūs tūlīt izšķirsieties, kurš viņu rīt atvedīs.»
Kā uzņēmums to varēs veikt, neviens nesaprata, tomēr bija ar šo priekšlikumu mierā.
Tā nu mis Stokvela iesteidzās istabā un rakstāmgalda atvilktnē uzmeklēja kādas vecas, neprecētas radinieces fotoattēlu. Tās drūmā un saīgusī seja viņai bērnībā bija iedvesusi bailes. Mērija mirkli vilcinājās, jo radās sirdsapziņas pārmetumi. Viņa taču gribēja tik nekaunīgi apieties ar labās, vecās mis ģīmetni, kuru tā pieaugusi, mācījās cienīt. Bet tad viņa sev teica, ka arī radiniecei būtu tik daudz humora izjūtas, lai pasmietos par šo joku. Un tā viņa devās atpakaļ pie kovbojiem, kuri to gaidīja pie staļļa durvīm.
«Tā ir viņa,» tā sacīja, turēdama fotoattēlu izstieptajā rokā.
Visi viņu aplenca, tikai Kalvins Termens Kals, kā viņu parasti sauca — palika iepakaļ un zobgalīgi viņos noraudzījās. Viņš bija Enoka jaunākais brālis, braši noaudzis puisis, kas par spīti saviem deviņpadsmit gadiem, nemaz neinteresējās par sieviešu dzimumu.