Džordžijai šogad paliek septiņpadsmit, bet viņa zina vairāk nekā tu — divreiz vecākā. Jā, pat vairāk nekā es! Viņa ir ļoti skaista un izkopusi sevī visas tās īpašības, kuras nepieciešamas mūsdienu meitenei. Droši vien tādēļ jebkurš cilvēks viņā tūlīt iemīlas. Tā nav muļķīga mātes lepnuma izpausme, bet patiesība. Visi mūsu draugi un paziņas ļoti ciena Džordžiju. Bet zēni — domāju jaunos vīriešus — kļūst viņas dēļ pavisam traki. Un viņa dara visu, lai šo trakumu pastiprinātu. Man diemžēl jāsaka — viņa ir īsta koķete!

Tomēr visļaunākais ir tas, ka Džordžija par katru cenu grib izvest savus nodomus. Taisni tā, kā visas šīs mo­dernās meitenes, kuras saka, ka vecāki ir novecojuši un nesaprot jaunos laikus. Varbūt, ka viņām ir taisnība.

Tēvs domā, ka viņu nevar atturēt no tās nodomu iz­vešanas. Nelīdz ne labi padomi, ne aizliegums, ja tā ko ieņēmusi galvā. Ar lielajām rūpēm, kas man viņas dēļ rodas, esmu pārliecināta, ka tā nemaz nav tik slikta. Es nevaru un negribu ticēt, ka manu spriedumu par viņu va­rētu būt aptumšojusi akla mātes mīlestība.

Džordžija licejā nokārtoja gala pārbaudījumus un ta­gad viņai vajadzētu kaut ko uzsākt. Protams, šeit Ņujorkā, viņa nekādu labu darbu nedabūtu.