Bez tam, viņas veselī­bas stāvoklis nepanes šo klimatu, ja viņa arī vēlētos šeit palikt. Mēs ar prieku pieņēmām draudzīgās Veibernu ģi­menes priekšlikumu. Viņi tieši tagad rīko auto izbraucienu uz Kaliforniju un paņems Džordžiju līdzi uz rietumiem.

Pagaidām šī lieta Džordžiju sajūsmina. Mums gan vairs neiet tik labi kā agrāk, bet līdz šim vēl vienmēr esam izpildījuši visas viņas iegribas. Lai arī šo to upu­rējot. Tagad mēs ierīkosimies tā, lai varam samaksāt par viņas turienes mitināšanu. Varbūt, ka rietumi, kurus tu mums vienmēr attēlo tik krāšņus, varēs viņu glābt un at­veseļot. Protams, tevi, mīļā meitiņ, Džordžijas ierašanās nostādīs smaga uzdevuma priekšā; to mēs zinām. Tomēr mēs tevi sirsnīgi lūdzam: neizvairies, bet dari visu māsas labā, kas vien ir tavos spēkos.»

Šīs garās, savādās vēstules vēlreizēja lasīšana noska­ņoja mis Stokvelu uz drūmām pārdomām. Bet mātei bija taisnība, ja Džordžija izturēs dzīvi šajā skarbajā Tonto apvidū, tad nevien atgūs veselību, bet atbrīvosies arī no saviem maldīgajiem un pārspīlētajiem uzskatiem. Milzu pilsēta Ņujorka bija saindējusi viņas dvēseli.

Ja arī Mērija Stokvela bija aprakusies vietējā mežo­nībā, tad viņa tomēr ņēma dzīvu dalību ārpasaules notiku­mos. Avīzēs un žurnālos tā uzmanīgi sekoja dzīves attīs­tībai.