Tā viņa, varbūt pat labāk nekā māte — pazina amerikāņu modernās meitenes, šīs pārgudrās, pirmslaika nobriedušās pēckara gadu būtnes. Uzturēšanās šeit varēja tādām būtnēm nākt tikai par labu. Un ja arī viņai no tās celtos dažādas grūtības, tad tam nebija nekādas nozīmes. Bet kādu iespaidu Džordžija atstās uz šejieni, tas bija pa­visam cits jautājums. Kā viņa ietekmēs Termenus un ci­tus vienkāršos taisnā ceļa gājējus, ar kuriem tai vajadzēs sastapties?

Mērija Stokvela bija iemīļojusi šos Tonto ļaudis, kas likās esam tikpat skarbi un rupji kā zeme, kurā tie mita. Viņa bija, cik iespējams, tiem palīdzējusi un atvieglojusi viņu smago dzīvi, uzņemoties visas rūpes par bērnu audzināšaanu. Šai darbā viņa jutās laimīga, lai gan bija arī kāds personīgs iemesls, kādēļ viņai tās darbs šķita tik tuvs sirdij. Viegls sārtums iekāpa viņas vaigos, kad tā domāja par šo iemeslu. Bet iedomājoties par satraukumu, ko sacels Džordžijas pēkšņā ierašanās šeit, klusajā «Za­ļajā ielejā», viņas krūtis sažņaudzās. Ja nu Džordžijai ienāk prātā arī šeit, Arizonā, turpināt savas vieglprātī­bas? Taču šeit tas nebūs iespējams! Mērija to nespēja iedomāties, jo pārāk labi pazina vietējos ļaudis, sevišķi jaunekļus.

Viņa iedomājās trīs Termenu ģimeņu dēlus, kuru laip­najā sabiedrībā tā bieži uzturējās.