Tie gandrīz visi bija divdesmit gadus veci, tikai Enokam Termenam bija trīs­desmit, bet viņa brālēns Sērdžs, nedaudz jaunāks. No vi­siem tikai viens bija precējies, jo šeit sievietes bija reta parādība un ap katru no tām izcīnīja gluži sīvas kaujas.

Bet pie visa viņu skarbuma, ko uzspieda zemes daba, tie bija miermīlīgi un dzīvoja draudzībā. Kā kovboji viņi kopā ganīja savus ganāmpulkus, ne visai treknās ganībās un medīja niknos lāčus un kalnu lauvas, kā arī sēja un no­vāca rudzus un kviešus. Arī malku viņi paši mežā cirta — īsi sakot, dzīvoja darbīgi un vienkārši. Visu nopelnīto naudu — tās nekad nebija daudz — viņi atdeva mātēm, jo pašiem vajadzības bija niecīgas. Pilsētu kārdinājumi viņus neskāra. Ļoti reti kāds no tiem devās tālāk par tu­vāko pilsētiņu — Rijsonu. Kara laikā vairāki no tiem at­radās armijas nometnēs. Bedijs Termens, starp citu, la­bākais jātnieks, mednieks, laso metējs un koku cirtējs, bija cīnījies pat Francijas frontē. Viņš palika neievainots un par spīti visam pārdzīvotajam, atgriezās nemainījies savā raksturā. Tas bija fakts, kas ļāva Mērijai Stokvelai labāk nekā jebkuram citam spriest par Termenu un visu Tonto ļaužu spēcīgo raksturu.

Kopš viņa šeit strādāja par skolotāju, tā nekad vēl nebija redzējusi piedzērušu kādu no Termeniem vai to radiniekiem.