Viņi visi smēķēja savas paštītās cigaretes un kāvās pat visniecīgākā iemesla dēļ, bet nekad viņi ne­meloja un vienmēr turēja doto vārdu. Tie nebija iedomīgi, vairums ārīgi vēsi un apvaldīti, bet pilni iekšējas uguns un spēka. Uz tiem, Džordžijas tipa meitenei, bija jāiedar­bojas līdzīgi degošai lāpai, kas iemesta prērijas saulē, sausā, izkaltušā zālē.

Rikšotāju zirgu asais klip-klap ārā uz ceļa iztraucēja mis Stokvelu no domām. Kovboji atgriezās no ganībām. Būtu labi, ja viņa tūlīt pat parunātu ar tiem. Kāds jau būs jālūdz, lai aizbrauc uz netālo Rijsonu un atved Džor­džiju.

Kamēr viņa gāja caur dārzu, kur pēc patikas staigāja vistas, suņi un teļi, tai tikai tagad tā īsti ienāca prātā, cik ļoti Džordžijai nepatiks šī vieta. Sākumā taču arī viņu bija sabiedējusi pussatrūdējusī, pa daļai tikai no koka celtā fermas ēkas. Šodien tā ar savu sūnām apaugušo jumtu un daudzajām, milzīgu, vecu koku apēnotajām iz­būvēm, bija kļuvusi viņas acīm miļa, tīkama un uzticības vērta ainava.

Ari aploku iežogojumi, kuriem viņa tagad tuvojās, da­žās vietās jau bija jāatjauno. Tikai vārti nesen bija uz­taisīti no jauna un tos taisīja no egļu dēļiem, kurus pie­gādāja vecā Henrija Termena zāģētava.

Enoka baltais mūļēzelis, saukts Filozofs, nāca viņai pretim. Tas bija slavenākais mūļēzelis visā Arizonā, se­višķi slavens savas speršanas dēļ.