Patiesībā tas bija vai­rāk netīri pelēks, nekā balts, ne vairs jauns un ne visai izskatīgs. Bet viņam bija labi formēta galva un gudras acis. Viņš mīlēja Mēriju Stokvelu. Arī tad, ja viņai, kā šodien, kabatā nebija cukura gabaliņš. Viņš varēja apmie­rināties arī ar draudzīgu pliķi un savu garo ausu noglās- tīšanu.

Blakus tā stallim atradās tā sauktā ratu kapsēta. Ar saviem salauztajiem labības ratiem, riteņus zaudējušiem vienjūgiem un sarūsējušu auto tā līdzinājās drupu kau­dzei un nomācoši pareģoja visu iznīcību.

Aplokiem pieslēdzās staļļi. Tiem, tāpat kā mājai, laiku pa laikam pēc vajadzības bija piebūvēts lielāks vai ma­zāks izvirzījums. Kopā ar siena šķūņiem, tur viss izvei­dojās augstu jumtu un atvērtu durvju juceklī.

Pašos aplokos ganījās zirgi. Vairums, tīksmi vārtījās putekļos, bet pienākot Mērijai, sprauslodami lēca augšā un auļoja projām. Viņa apstājās un brīdi nolūkojās patīkama­jās dzīvnieku kustībās. To viņa mēdza darīt labprāt, lai gan reizēm baidījās no tiem. Sevišķi kad tie zviegdami drūzmējās ap staļļu durvīm, lai tad slēgtā virknē brāztos projām brīvās ganībās.

Pie kādām staļļa durvīm Mērija beidzot atrada devi­ņus, vienā bariņā sastājušos kovbojus.