Pa lielākai daļai šiem romāniem nav citu teicamu īpa­šību. Notikums ir interesants, darbība labi sarežģīta, bet — Belkūrs runā greizi, Šarlote atbild nepareizi. Gudrs cilvēks varētu paņemt gatavo plānu, gatavos raksturus, izlabot valodu un aplamības, papildināt neizteikto — un iznāktu jauks, oriģināls romāns. Pasaki to no manis manam nepateicīgajam R.* Ko viņš šķiež prātu sarunās ar anglietēm! Lai izšuj uz vecās kanvas jaunus rakstus un parāda mums nelielā ietvarā ainavu ar pasauli un cilvēkiem, kurus tik labi pazīst.

Maša labi pārzin krievu literatūru; vispār še ar rakstniecību nodarbojas vairāk nekā Pēterburgā. Še saņem žurnālus, modri vēro, kā tie lamājas, pārmai­ņus tic abām pusēm, sirdās uz iemīļoto rakstnieku, ja tas nokritizēts. Tagad es saprotu, kāpēc Vjazem- skis un Puškins tik ļoti mīl provinces jaunavas. Tās ir viņu īstā publika. Es jau ieskatījos žurnālos un sāku lasīt «Vestņik Jevropi» kritikas, bet to seklums un verdziskums man likās riebīgs — smieklīgi redzēt, kā seminārists svinīgi pārmet netikumību un netik­lību sacerējumiem, ko esam lasījušas mēs visas, mēs, svētās Pēterburgas vientiesītes! …

6. LIZA — SAŠAI

Mīļā! Nav iespējams ilgāk izlikties, man vajadzīga palīdzība un draudzīgi padomi. Tas, no kura es aiz­bēgu, kura es bīstos kā nelaimes, ** ir še. Ko man darīt? Man reibst galva, es jūtos kā pazudusi, dieva dēļ, saki, ko man darīt. Izstāstīšu Tev visu…