—   Man šonakt bērns gaidāms, vai jūs to neap­jēdzat, šausmones tādas!

—    Ho, ho, viņam bērns gaidāms! — harpijas klaigāja. — Pērkonlaika bērns tas būs, maziņš un neglīts, kā nu ne, ho, ho!

Tad Matiss vēl reizi iešāva bultu harpiju barā. Bet tās tikai indīgi nosmējās par viņu un, nikni klaigādamas, aizlaidās pāri koku galotnēm.

Kamēr Lūvise gulēja, dziedāja un gaidīja bērnu un Matiss, cik vien labi spēdams, apstrādāja mežo­nīgās harpijas, Matisa laupītāji sēdēja apakšā lie­lajā velvju zālē pie pavarda, ēzdami, dzerdami un trokšņodami tikpat skaļi kā harpijas. Ar kaut ko taču viņiem vajadzēja noņemties tā sēžot un gai­dot, un gaidīt viņi gaidīja visi divpadsmit — kas tur augšā torņa istabā tagad notiks. Jo visā viņu laupītāju mūžā Matisa pilī nebija piedzimis ne­viens pats bērns.

Visvairāk gaidīja Plikpauris Pērs.

—   Vai tad nu drīz nebūs klāt tas laupītāju mazu­lis? — viņš taujāja. — Es esmu vecs un vārgs, un manai laupītāja dzīvei drīz būs pienācis gals. Ie­kams aizeju, būtu tīri labi dabūt redzēt jauno lau­pītāju vadoni.

Tikko viņš to bija izteicis, atvērās durvis un ie­drāzās Matiss, tīri vai sajucis no prieka. Gavilē­dams un uz augšu palēkdamies, viņš riņķoja ap­kārt zālei un neprātīgi kliedza:

—   Man ir bērns! Vai dzirdat, ko es saku, man ir bērns!

—   Kas atskrējis: zēns vai meitene? — Plikpau­ris Pērs no sava stūra apjautājās.