— Laupītāja meita, kāds prieks, kāda līksme! — Matiss sauca. — Laupītāja meita, tur viņa nāk!
Un pār augsto slieksni ar savu bērnu uz rokām pārkāpa Lūvise. Tad laupītāji uzreiz apklusa.
— Nu gan jums alus iestrēga kaklā! — Matiss sacīja. Viņš paņēma no Lūvises meiteni un nesa viņu apkārt rādīt laupītājiem.
— Skatieties! Ja gribat redzēt skaistāko bērnu, kāds jebkad ir dzimis laupītāju pilī!
Meita gulēja uz Matisa rokām un vaļējām acīm skatījās uz viņu.
— Sis mazulis jau šo to saprot, tas skaidri redzams, — Matiss sacīja.
— Kā viņu sauks? — Plikpauris Pērs gribēja zināt.
— Ronja, — Lūvise atteica. — Jau labi sen biju nolēmusi likt šo vārdu.
— Un ja nu būtu piedzimis puika? — Plikpauris Pērs iebilda.
Lūvise mierīgi un stingri uz viņu paskatījās.
— Ja reiz esmu nolēmusi, ka manu bērnu sauks par Ronju, tad arī būs Ronja.
Tad viņa pagriezās pret Matisu.
— Vai negribi dot viņu man?
Bet Matiss negribēja šķirties no meitas. Viņš tikai stāvēja un ar apbrīnu skatījās viņas dzidrajās acīs, uz viņas mazo muti, uz viņas melnajām matu pūkām, uz viņas bezpalīdzīgajām rociņām, un viņš notrīsēja aiz mīlestības.
— Bērniņ, šinīs mazajās roķelēs tu jau tagad turi manu laupītāja sirdi, — viņš sacīja. — Es to neapjēdzu, bet tā tas ir.