— Iedod nu tagad man paturēt! — Plikpauris
Pērs lūdza, un Matiss ielika viņam rokās Ronju tik vārīgi, it kā tā būtu zelta ola.
— Te nu tev būs jaunais laupītāju vadonis, par kuru tu tik ilgi tērgāji. Tikai nenosvied viņu zemē, jo tad šī būs tava pēdējā stundiņa.
Bet Plikpauris Pērs tikai uzsmaidīja Ronjai ar savu bezzobu muti.
— Viņa liekas tik viegla kā spalviņa, — viņš izbrīnējies ieteicās un pašūpoja bērnu.
Tad Matiss sadusmojās un izrāva bērnu viņam no rokām.
— Ko tad tu, aitasgalva, gribēji? Lielu, brangu laupītāju vadoni ar resnu vēderu un garu bārdu, vai?
Tad visi laupītāji saprata, ka pret šo bērnu viņi neko nedrīkst iebilst, ja grib, lai Matiss ir pie laba prāta. Un kaitināt viņu patiešām neklājās. Tādēļ viņi tūlīt ņēmās slavēt un cildināt jaunpiedzimušo. Ronjai par godu viņi iztukšoja arī daudzus kausus alus, ar to darīdami prieku Matisam. Viņš apsēdās goda vietā pie galda, reizi pa reizei parādīdams savu brīnumaino bērnu.
— Sitas te Borku vai traku pataisīs, — Matiss ierunājās. — Lai viņš sēž savā nožēlojamā laupītāja alā un aiz skaudības griež zobus; jā, piķis un zēvele, tā būs tāda zobu griešana, ka visām harpijām un pelēkajiem mošķuļiem Borkas mežā vajadzēs aizbāzt ausis, ticiet man!