Plikpauris Pērs apmierināts māja ar galvu un, viegli smīnēdams, sacīja:
— Kā tad, ka pataisīs traku. Jo nu Matisa dzimta turpināsies, bet Borkas dzimta pazudīs no zemes virsas kā divi deviņi.
— Jā, — Matiss piekrita, — uz mata kā divi deviņi, tas ir skaidrs kā pieci pirksti! Pēc manas saprašanas ir tā — ja jau Borkam nav laimējies tikt pie bērna, tad viņam arī nelaimēsies.
Tad atskanēja pērkona spēriens, kāds Matisa mežā vēl nebija dzirdēts. Tas bija tāds rībiens, ka pat laupītāji nobālēja un Plikpauris Pērs, nespēcīgs būdams, nokrita gar zemi. Arī Ronja negaidīti un žēli ieraudājās, un tas satricināja Matisu stiprāk nekā pērkona spēriens.
— Mans bērns raud! — viņš sauca. — Ko lai iesāk, ko lai iesāk?
Bet Lūvise stāvēja mierīga. Viņa paņēma no tēva bērnu un pielika sev pie krūts, un raudas tūliņ apklusa.
— Tas tik bija viens spēriens, — Plikpauris Pērs, daudzmaz nomierinājies, ieteicās. — Pie joda, zibens noteikti kaut kur iespēra!
Jā, zibens bija iespēris un turklāt pamatīgi — to varēja ieraudzīt uzaustot rītam. Simtgadīgā Matisa pils, kas atradās Matisa kalna galā, bija pāršķelta uz pusēm. No visaugstākā pils dzeguļa līdz pat visdziļākajai pagraba velvei pils tagad bija pārdalījusies divās daļās, kuras šķīra plaisa.