—    Ronja, tavs bērna mūžs sākas ar vērienu, — Lūvise sacīja, kad ar bērnu uz rokas stāvēja pie pāršķeltās sienas un raudzījās uz postažu. Matiss plosījās kā meža zvērs. Kā kaut kas tāds varēja at­gadīties viņa tēva vecajai pilij? Tomēr Matiss ne­spēja ilgi niknoties par vienu un to pašu un allaž at­rada iemeslu, lai nomierinātos.

—    Nūja, mums vairs nevajadzēs ņemties ar tiem daudzajiem labirintiem, pagrabiem un visu to dra­zu. Un, kas zina, varbūt nevienam vairs nevajadzēs maldīties pa Matisa pili. Jūs taču atceraties to reizi, kad Plikpauris Pērs pazuda un nebija atrodams četras dienas!

Plikpaurim Pērām labprāt netikās, ka viņam to atgādināja. Vai tad viņš bija vainīgs, ka viņam iz­gāja tik slikti? Viņš tikai bija mēģinājis izzināt, cik liela un kolosāla īstenībā ir Matisa pils, un, kā jau zinām, bija atklājis, ka tā ir pietiekami liela, lai ap- maldītos. Nabadziņš, kad Plikpauris Pērs beidzot atrada ceļu atpakaļ uz lielo akmens zāli, viņš bija tikko dzīvs. Paldies dievam, ka laupītāji bija bļaus­tījušies un taisījuši tik lielu ļembastu, ka viņš tos pa gabalu sadzirdēja, citādi nemūžam nebūtu at­griezies.

—   Visu pili mēs tik un tā nekad neesam izman­tojuši, — Matiss sacīja. — Un mēs jau dzīvosim savās zālēs, kambaros un torņa istabās kā līdz šim. Mani vienīgi kaitina tas, ka esam palikuši bez ate­jas. Jā, piķis un zēvele, tā tagad atrodas plaisas viņā malā, un man žēl tā, kurš nejaudās paciesties, līdz mēs ierīkosim jaunu.