Brālis bija sajūsmā. Viņš tūdaļ piedāvāja Poļinai savu roku. Viņa piekrita, bet atlika kāzas līdz kara beigām. Otrā dienā mans brālis devās uz armiju.

Napoleons tuvojās Maskavai; mūsējie atkāpās; Maskava bija uzbudināta. Tās iedzīvotāji cits pēc cita taisījās projām. Kņazs un kņaziene pierunāja māmuļu braukt uz viņu **ienes muižu.

Mēs ieradāmies ** — lielā muižā kādas divdesmit verstis no guberņas pilsētas. Tuvumā bija daudz kai­miņu, pa lielākai daļai izbēgušie maskavieši. Katru dienu visi sapulcējās kopā; mūsu lauku dzīve neat­šķīrās no dzīves pilsētā. Vēstules no armijas pienāca ik dienas, vecenītes meklēja uz kartes nometņu vietas un dusmojās, ka nevar atrast. Poļina noņēmās vienīgi ar politiku un lasīja tikai avīzes vai Rastopčina lapi­ņas, un neatvēra nevienu grāmatu. Atrazdamās starp ļaudīm, kuru uztvere bija aprobežota, dzirdēdama vienmēr muļķīgus spriedelējumus un nepamatotus jaunumus, viņa ieslīga dziļā grūtsirdībā; viņas dvēseli pārņēma pagurums. Viņa šaubījās par tēvijas glāb­šanu, viņai likās, ka Krievija ātri tuvojas savam galam, katra relācija pastiprināja viņas bezcerību; lasot grāfa Rastopčina policejiskos paziņojumus, viņa zaudēja savaldību.