Paziņojumu zobgalīgais tonis viņai šķita kā nepieklājības kalngals un Rastopčina organizētie pasākumi — neciešams barbarisms. Viņa neizprata tā laikmeta diženo sūtību, kuras piepildījums, par spīti visām šausmām, glāba Krieviju un atbrīvoja Eiropu. Viņa stundām sēdēja, atbalstījusies ar elkoņiem uz Krievijas kartes, rēķinādama verstis, sekodama ātrajiem karaspēka pārgājieniem. Viņai nāca prātā savādas domas. Reiz viņa man paziņoja par savu nodomu pamest muižu, ielavīties franču karaspēka nometnē, nokļūt pie Napoleona un pašas rokām viņu nogalināt. Man nebija grūti viņu pārliecināt par šāda pasākuma neprātību, bet doma par Šarloti Kordē Poļinai ilgi nedeva mieru.
Viņas tēvs, kā jau jums zināms, bija diezgan vieglprātīgs cilvēks; viņš rūpējās vienīgi par to, lai dzīve sādžā pēc iespējas līdzinātos Maskavas dzīvei. Viņš rīkoja pusdienas, iekārtoja thēātre de Societē, kur uzveda franču pioveibes, un visādi nopūlējās dažādot mūsu izpriecas. Pilsētā ieradās vairāki sagūstītie virsnieki. Kņazs priecājās par jaunām personām un izlūdzās no gubernatora atļauju nometināt gūstekņus savā muižā …
Viņi bija četri — trīs diezgan nenozīmīgi ļaudis, fanātiski uzticīgi Napoleonam, neciešami bļaukas, tiesa, par savu dižošanos viņi bija samaksājuši ar nopietniem ievainojumiem. Bet ceturtais bija visnotaļ ievērības cienīgs cilvēks.