Līdz ar valdnieka ierašanos vispārējais satraukums pieauga. Beidzot patriotiskā pacilātība pārņēma arī augstāko sabiedrību. Viesistabas pārvērtās par diskusiju zālēm. Visur runāja par patriotiskiem ziedojumiem. Atkārtoja nemirstīgo runu, ko bija teicis jaunais grāfs Mamonovs, ziedodams visu savu mantu. Dažas māmiņas pēc tam iebilda, ka grāfs vairs neesot nekāds apskaužamais precinieks, bet mēs visas
1 «Laimi var atrast, tikai pa iemītu ceļu ejot.» (Liekas, tie ir Satobriāna vārdi. Izd. piez.) bijām par viņu sajūsminātas. Poļina viņu dievināja. — Ko ziedosiet jūs? — viņa reiz jautāja manam brālim. — Es vēl neesmu savu muižu mantojis, — atbildēja mans dīkdienis. — Man pieder tikai 30 000 parādu: nolikšu tos kā upuri uz dzimtenes altāra. •— Poļina sadusmojās. — Dažiem cilvēkiem, — viņa sacīja, — gan gods, gan tēvija ir tikai blēņas. Viņu brāļi mirst kaujaslaukā, bet viņi māžojas pa viesistabām. Nezinu, vai atradīsies sieviete, kas būs diezgan zemiska, lai ļautu tādiem ākstiem tēlot savā priekšā mīlestību. — Mans brālis zaudēja savaldību. — Jūs esat pārāk prasīga, kņaze, — viņš sacīja. — Jūs vēlaties, lai visi jūsos saskatītu m-me de Staēl un citētu jums tirādes no Korinas. Zināt, tas, kurš joko ar sievieti, var nejokot ar tēviju un tās ienaidnieku. — To pateicis, viņš aizgāja. Es domāju, ka viņi sastrīdējušies uz visiem laikiem, bet kļūdījos: Poļinai bija paticis mana brāļa skadrums, cildenā sašutuma uzliesmojuma dēļ viņa tam piedeva nepiemēroto joku un pēc nedēļas, uzzinājusi, ka viņš pieteicies Mamonova pulkā, pati lūdza, lai es viņus samierinātu.