Viņam toreiz bija divdesmit seši gadi. Viņš piederēja pie labas ģimenes. Viņam bija patīkama seja un ļoti smalkas manieres. Mēs tūlīt viņu ievērojām. Uzmanību viņš pieņēma ar pateicīgu vienkāršību. Viņš runāja maz, bet viņa vārdi bija labi pārdomāti. Poļinai viņš patika tālab, ka bija pirmais, kas mācēja viņai izskaidrot karadarbību un karapulku kustību. Viņš nomierināja Poļinu, pārliecinādams, ka krievu karaspēka atkāpšanās nav bezjēdzīga bēgšana un frančus satrauc tādā pašā mērā, kādā sanikno krievus. — Bet jūs, — Poļina viņam jautāja, — vai tad jūs neesat pārliecināts par jūsu imperatora neuzvara- mību? — Sinekūrs (saukšu viņu vārdā, kādu tam devis Zagoskina kungs) — Sinekūrs, brītiņu klusējis, atbildēja, ka viņa stāvoklī būt atklātam esot grūti. Poļina nepiekāpīgi prasīja atbildi. Sinekūrs atzinās, ka franču karaspēka virzīšanās uz Krievijas sirdi varot kļūt bīstama pašiem frančiem, ka 1812. gada karagājiens patiesībā jau beidzies, bet neesot devis neko izšķirošu. — Beidzies! — Poļina nepiekrita. •— Bet Napoleons vēl vienmēr soļo uz priekšu, un mēs vēl vienmēr atkāpjamies! — Jo ļaunāk tas mums, — atbildēja Sinekūrs un sāka runāt par citu tematu.