Poļina, kurai bija apnikuši gan mūsu kaimiņu bailīgie pareģojumi, gan viņu muļķīgā plātība, aizrautīgi klausījās spriedumus, kas bija lietpratīgi un objektīvi. No brāļa es saņēmu vēstules, pēc kurām neko nevarēja saprast. Tajās bija gan gudri, gan muļķīgi joki, jautājumi par Poļinu, salkani mīlestības apliecinājumi un tā tālāk. Poļina, šīs vēstules lasīdama, dusmojās un raustīja plecus. — Atzīsties, — viņa sacīja, — ka tavs Aleksejs ir pavisam gaisīgs cilvēks. Ja pat šajos apstākļos viņš no kaujaslauka raksta tik tukšas vēstules, ko gan viņš runās ar mani klusā ģimenes dzīvē? — Viņa maldījās. Tukšums brāļa vēstulēs radās ne jau tāpēc, ka viņš pats būtu mazattīstīts cilvēks, bet gan no iepriekšēja pieņēmuma, kas, starp citu, ir mums pats apvainojošākais: viņš bija pārliecināts, ka ar sievietēm jārunā tādā valodā, kas būtu piemērota viņu vājajai izpratnei, un ka svarīgas lietas mums nav aptveramas. Tādi uzskati jebkur būtu nepiedienīgi, bet pie mums tie ir pat muļķīgi. Nav šaubu, ka krievu sievietes ir labāk izglītotas, vairāk lasa, vairāk domā nekā vīrieši, kas noņemas ar diezin ko.
Izplatījās vēsts par Borodinas kauju. Visi par to runāja: katram bija savas vispatiesākās ziņas, katram bija savs kritušo un ievainoto saraksts. Brālis mums nerakstīja. Mēs bijām ārkārtīgi uztraukušies.