Te es atļaušos mazu atkāpi. Jau, paldies dievam, pagājis trīsdesmit gadu, kopš mūs, nabadzītes, rāj par to, ka mēs nelasām krieviski un neprotam (it kā) izteikt savas domas mātes valodā. (NB. «Jurija Milo- slavska» autoram būtu grēks atkārtot šos zemiskos apvainojumus. Mēs visas viņu izlasījām, un, liekas, vienai no mums viņam jāpateicas par sava romāna tulkojumu franču valodā.) Patiesībā mēs ar prieku lasītu krieviski, bet mūsu vārda māksla laikam gan nav vecāka par Lomonosovu un vēl ļoti trūcīga. Tā, protams, iepazīstina mūs ar dažiem lieliskiem dzej­niekiem, bet nevar prasīt, lai visi lasītāji apmierinā­tos tikai ar dzejoļiem. No prozas mums ir vienīgi «Karamzina vēsture»; pirmie divi trīs romāni parādī­jās pirms diviem trim gadiem: šinī pašā laikā Anglijā un Vācijā cita pēc citas iznāk grāmatas viena par otru aizraujošākas. Mums nav pat tulkojumu, un, ja ir, tad dariet, kā jums tīk, - es tomēr dodu priekš­roku oriģināliem. Mūsu žurnāli interesē tikai mūsu literātus. Mēs esam spiesti visu — gan izziņu, gan uzskatus — smelties no cittautu grāmatām; līdz ar to mēs arī domājam svešvalodā (vismaz visi tie, kas domā un seko cilvēces domām). Tā man vaļsirdīgi atzinās mūsu visievērojamākie literāti. Mūsu rakst­nieku mūžīgās žēlabas par nevērību pret krievu grā­matām līdzinās krievu tirgus sievu gaudām par to, ka mēs savas cepures pērkam pie Sihlera un neapmie­rināmies ar Kostromas cepurnieču darinājumiem. Turpināšu savu stāstu.