Atmiņas par sabiedrisko dzīvi parasti ir bālas un neizteiksmīgas pat vēsturiski nozīmīgā laikmetā. Tomēr uz mani lielu iespaidu atstāja kādas ceļinieces ierašanās Maskavā. Šī ceļiniece bija m-me de Staēl1. Viņa atbrauca vasarā, kad lielākā daļa Maskavas iedzīvotāju bija aizbraukuši uz lauku muižām. Krievu viesmīlība sarosījās: nezināja, kā pacienāt slaveno ārzemnieci. Protams, viņai rīkoja pusdienas. Vīrieši un dāmas sabrauca, lai viņu redzētu, un pa lielākai daļai bija ar viņu neapmierināti. Viņi redzēja tajā savam vecumam nepiemēroti ģērbušos piecdesmitgadīgu, resnu sievišķi. Viņas tonis nepatika, runas šķita pārāk garas, bet piedurknes pārāk īsas. Poļinas tēvs, kurš bija iepazinies ar m-me de Staēl vēl Parīzē, sarīkoja viņai par godu pusdienas, uz kurām saaicināja visus mūsu Maskavas prātvēderus. Tur es pirmoreiz ieraudzīju sievieti, kas uzrakstījusi Korinu. Viņa sēdēja goda vietā, atbalstījusies ar elkoņiem uz galda, ar skaistajiem pirkstiem satīdama unattīdama papīra ritulīti. Likās — viņa nav labā omā, vairākas reizes sāka runāt, bet valoda nevedās. Mūsu prātvēderi ēda un dzēra pēc sirds patikas, un laikam viņiem daudz lielāku baudījumu sagādāja kņaza zivju zupa nekā saruna ar m-me de Staēl.