Dāmas izturējās samāksloti. Gan viņi, gan viņas tikai retumis pār­trauca klusumu, pārliecināti par savu domu nenozī­mību un apmulsuši Eiropas slavenības tuvumā. Pus­dienu laikā Poļina sēdēja kā uz adatām. Viesu uzma­nība dalījās starp stori un m-me de Staēl. Gaidīja, ka viņa tūlīt, tūlīt pateiks bon-motu , beidzot viņai paspruka divdomība un pat diezgan pārdroša. Visi to uztvēra, iesmējās, atskanēja izbrīnās pilni čuksti, kņazs aiz prieka nezināja, ko darīt. Es paskatījos uz Poļinu. Viņas seja dega, acīs sariesās asaras. Viesi piecēlās no galda, pilnīgi apmierināti ar m-me Staēl: viņa bija pateikusi kalambūru, ko viņi steidzās izvadāt pa pilsētu.

Ne tikai es vien ievēroju Poļinas apmulsumu. Vēl kādas vērīgas acis uzlūkoja viņu tanī pašā brīdī: tās bija m-me de Staēl melnās acis. Nezinu, ko viņa no­domāja, bet pēc pusdienām viņa pienāca pie manas draudzenes un iegrima ar viņu sarunā. Pēc dažām dienām m-me de Staēl atrakstīja viņai šādu zīmīti:

«Ma chere enfant, je suis toute malade. II serait bien aimable a vous de venir me iariimei. Tachez de l'obtenir de m-me votie mere et veuillez lui preceriter Ies respects de votre amie de S.»[18]

Šī zīmīte glabājas pie manis. Par spīti manai ziņ­kārībai, Poļina man nekad nepaskaidroja par savām attiecībām ar m-me de Staēl. Viņa dievināja šo apbrīnojamo sievieti, kura bija tikpat labsirdīga, cik ģeniāla.