Kur gan nevar novest tenku kāre! Nesen es par to stāstīju kādā ļoti labā sabiedrībā. — Varbūt, — man atbildēja, — m-me de Staēl nebija nekas cits kā Napoleona spiedze, un kņaziene ** piegādāja viņai vajadzīgās ziņas. — Apžēlojieties, — es attraucu, — kā gan m-me de Staēl, ko desmit gadus vajāja Napoleons, cēlā, labā m-me de Staēl, kas bija spiesta meklēt patvērumu pie krievu imperatora, m-me de Staēl, Satobriāna un Bairona draudzene, varētu būt Napoleona spiedze! … — Tas ir ļoti, ļoti iespē­jams, — iebilda smaildegune grāfiene B. — Napo­leons bija īsts bestija, bet m-me de Staēl slīpēta dāma!

Visi runāja par draudošo karu un, cik atceros, diez­gan vieglprātīgi. Bija modē Ludviga XV laika franču tonis. Tēvijas mīlestību uzskatīja par pedantismu. To­reizējie prātvēderi cildināja Napoleonu ar fanātisku padevību un zobojās par mūsu neveiksmēm. Par ne­laimi, tēvijas aizstāvji bija drusku neaptēsti; viņi tika diezgan asprātīgi izsmieti, un tiem nebija nekā­das ietekmes. Viņu patriotisms aprobežojās ar to, ka viņi bargi nopēla franču valodas lietošanu sabiedrībā, uzstājās pret svešvārdu ieviesumu, nikni uzbruka Kuzņeckas ielai un tamlīdzīgām lietām. Jaunie ļaudis runāja par visu krievisko ar nicību vai vienaldzību un jokodamies pareģoja Krievijai Reinas konfederā­cijas likteni. Ar vārdu sakot, sabiedrība bija diezgan pretīga.

Pēkšņi mūs pārsteidza ziņa par iebrukumu un par cara uzsaukumu. Maskava sarosījās.