Parādījās grāfa Rastopčina skrejlapiņas vienkāršajiem ļaudīm; tauta cēlās cīņai, sabiedrības balamutes pierima; dāmas iztrūkās. Franču valodas un Kuzņeckas ielas vajātāji guva sabiedrībā neapšaubāmu virsroku, un viesista­bas pildīja patrioti: dažs izkratīja no tabakas dozes franču tabaku un sāka šņaukāt krievu tabaku; dažs sadedzināja kādas desmit franču brošūras, dažs atsa­cījās no lafita un strēba skābus kāpostus. Neviens vairs nerunāja franciski, visi klaigāja par Požarski un Miņinu un pareģoja tautas karu, sagatavojušies uz ilgu palikšanu Saratovas muižās.

Poļina nespēja slēpt savu nicināšanu, tāpat kā senāk neslēpa savu sašutumu. Redzot tik krasu pār­maiņu un gļēvumu, viņa zaudēja pacietību. Uz bul­vāra vai pie Presņas dīķiem viņa tīšām runāja fran­ciski; pie galda kalpotāju klātienē tīšām nopēla patriotisko dižošanos, tīšām runāja par Napoleona milzīgajiem karapulkiem, par viņa ģeniālajām kara­vadoņa spējām. Klātesošie kļuva bāli, baidījās no denunciācijas un steidza pārmest viņai simpātijas pret tēvijas ienaidnieku. Poļina nicinoši pasmaidīja. — Lai dievs dod, — viņa sacīja, — ka visi krievi mīlētu savu tēviju tik ļoti, cik es to mīlu! — Viņa mani pārsteidza. Es vienmēr biju redzējusi Poļinu lēnprātīgu un klusu un nesapratu, kur viņā radusies tāda drosme. — Apžēlojies, — es reiz sacīju, — kāda tev vajadzība jaukties darīšanās, kas uz mums neat­tiecas.