Lai vīrieši plēšas un klaigā par politiku; sievietes karā neiet, un viņām gar Bonapartu nav nekādas daļas. — Viņas acis iezibējās. — Kaunies, — viņa sacīja, — vai tad sievietēm nav tēvijas? Vai viņām nav tēvu, brāļu, vīru? Vai krievu asinis mums svešas? Vai varbūt tu domā, ka mēs esam dzimušas tikai tāpēc, lai ballēs dejotu ekosēzi, bet mājās šūtu uz kanvas sunīšus? Nē, es zinu, kāda ietekme sievietei var būt uz sabiedrības domu vai arī kaut uz viena cilvēka sirdi. Es neatzīstu to pazemojošo pasivitāti, kura mums uzspiesta. Paskaties uz m-me de Staēl: Napoleons cīnījās ar viņu kā ar naidīgu spēku … Un tēvocis vēl uzdrīkstas zoboties par viņas bailēm no franču armijas tuvošanās! «Neuztraucieties, kundze; Napoleons karo pret Krieviju, nevis pret jums…» Jā! Ja tēvocis kristu franču nagos, viņam ļautu pastaigāties pa Pale Rojalu; bet m-me de Staēl tādā gadījumā nomirtu valsts cietumā. Un Šarlote Kordē? Un mūsu Marfa Posadņica? Un kņaziene Daš- kova? Kāpēc es esmu sliktāka par viņām? Vai man mazāk dvēseles drosmes un uzņēmības? — Es klausījos Poļinā ar izbrīnu. Nekad nebiju nojautusi, ka viņā slēpjas tāda dedzība un tāda godkāre. Ak vai! Kur gan noveda viņas neparastās rakstura īpašības un vīrišķīgais gara cildenums? Taisnība manam iemīļotajam rakstniekam: «II ri est de bonheur que dans Ies voies communes.