Ar šiem vārdiem viņa smagi no tusnīja pa kāpnēm lejā. Adrians aizvēra durvis un atsāka šurpu turpu soļošanu. Kurš gan visā pasaulē, viņš sprieda, varēja viņam rakstīt? Aplicis apkaklīti, apsējis kaklasaiti un uzvilcis žaketi, Adrians nāca pie slēdziena, ka vienīgie, kas ņemtos viņa dēļ iztērēt puspeniju pastmarkai, ir Bindvids, Korneliuss un Čunters, tādā kārtā darot zināmu, ka viņiem vairs tā pakalpojumi nav vajadzīgi. Pilns ļaunu priekšnojautu, viņš novilkās lejā virtuvē.
Misis Dredža bija uzsākusi savu ikdienas cīniņu ar sutināmo katliņu, cepešpannu un visiem citiem virtuves piederumiem, kurus sievietes lielākoties uzskata par saviem draugiem, bet misis Dredža — par veselu plejādi nepielūdzamu ienaidnieku. Adrians apsēdās, līdzās šķīvim bija aploksne ar viņa vārdu un adresi, skaidri uzrakstītu akurātā, drošā rokrakstā. Misis Dredža atgāzelējās no pavarda, vienā rokā turēdama cepešpannu ar kremētām asinsdesas atliekām, ko viņa ierausa Adriana šķīvī. No blāvi zilajiem dūmiem, kas no tā cēlās, abi zagšus sāka klepot.
— Misteram Dredžam garšo asinsdesa, - misis Dredža mazliet piesardzīgi teica.
— Garšoja? Tas ir, garšo? — Adrians pārjautāja, bakstīdams šķīvja pārogļoto saturu ar dakšiņu. - Es domāju, tas ir kaut kas šausmīgi labs.