- Es atnācu jūs pasaukt, - misis Dredža iesāka, - gadījumā, ja jūs būt' aizmidzis.
- O, liels paldies, - Adrians teica.
- Un vēl, - misis Dredža turpināja, pārmetoši skatīdamās uz viņu, - jums ir vēstule.
No visām lietām pasaulē, ko Adrians varēja iedomāties misis Dredžu sakām, šī bija pati vispēdējā. Kopš mātes un tēva nāves viņš nebija saņēmis nevienu vēstuli. Viņa nedaudzie draugi dzīvoja pietiekoši tuvu, lai tiem nebūtu vajadzības sazināties ar vēstuļu palīdzību.
- Vēstule? Vai jūs esat pārliecināta, misis Dredža? — Adrians samulsis jautāja.
-Jā, — misis Dredža stingri teica, - jums adresēta vēstule, - un piebilda, lai izkliedētu jebkādas šaubas, - aploksnē.
Adrians blenza uz viņu. Misis Dredža no viņa skatiena pietvīka un sapiktojās.
- Misters Dredžs, — viņa augstprātīgi teica, - saņem milzīgi daudz vēstuļu, un es gan ceru, ka zināšu, kā tāda izskatās.
- O jā, protams, — Adrians aši piekrita, - bet cik neparasti. Es brīnos, kas man varētu rakstīt. Liels paldies, misis Dredža, ka atnācāt man to pavēstīt. Jums tiešām nevajadzēja tā rūpēties.
- Nepavisam, — misis Dredža majestātiski teica, pagriezdama savu vareno torsu vairāk vai mazāk kāpņu virzienā. — Misters Dredžs vienmēr saka, ka vienādiņ jādara kaimiņiem tas pats, ko viņš darītu jums, tikai jūs esat devis iemeslu, bet 'iņš iespējams nav.