-Jā, - misis Dredža apmierināta teica. - Tas palīdz viņam vienmēr būt labā formā.
Adrians iebāza dakšiņas tiesu ugunskarstās, bezgaršīgās, ādai līdzīgās substances mutē un centās savilkt vaibstus jūsmīgā izteiksmē.
— Labs, ko? — vaicāja misis Dredža, kas vēroja viņu kā vanags.
—Gards! — teica Adrians, kas bija stipri apsvilinājis mēli. Misis Dredža smagi apsēdās un atbalstīja masīvās krūtis uz galda.
— Nu, - viņa teica, fokusējusi mazās, melnās acis uz vēstuli, — vai jūs to neatvērsiet?
- O jā, — teica Adrians, kuru bija pārņēmusi nevēlēšanās to vispār vērt vaļā, - tūlīt. Šī asinsdesa ir tiešām teicama, misis Dredža.
Bet misis Dredža neļāvās novirzīties sāņus kaut kādu gastronomisku sīkumu dēļ.
— Tas var būt kas svarīgs, - viņa aizrādīja.
Adrians nopūtās un paņēma aploksni. Viņam nebūs
miera no misis Dredžas, pirms nebūs izlasījis vēstuli un atstāstījis viņai tās saturu. Juzdams viņas ciešo skatienu, Adrians atplēsa aploksni un izvilka no tās divas papīra lapas.
Jau pirmie vārdi piesaistīja viņa uzmanību, tie bija: "Mans mīļais brāļadēl". Adrians neskaidri atcerējās, ka reiz, kad viņš bija apmēram desmit gadus vecs, viņa tēvocis Amoss bija iepriekš nepieteicies ieradies mācītājmuižā kopā ar trim drūma izskata kollijiem un zaļu papagaili ar plašām valodas zināšanām, kas sastāvēja no visīsākajiem un indīgākajiem vārdiem.