No visiem argumentiem būt punktuālam, Adrians sprieda, šim visvairāk trūka pievilcības.

- Nē, noteikti nenokavēšu, - viņš apsolīja un nozuda, pirms misis Dredža izdomā jaunu tēmu, kā viņu aizkavēt.

Misters Paklhamnļers pēc amata bija galdnieks un zārcinieks, kam piedtrēja darbnīca ar lielu pagalmu apmēram ceturtdaļjūcpi no misis Dredžas mītnes. Pirms pāris gadiem Adrians /bija devies uz turieni, lai salabotu savu lielo koka ceļasofnu. Viņš un misters Paklhammers tūlīt viens otram iepatikās, un kopš tā laika viņi bija tuvi draugi. Adrianam, kļirš savas kautrības dēļ reti ieman­toja draugus, misteri Paklhammers kļuva par tādu kā biktstēvu. Pašlaik viņa vienīgā doma bija pēc iespējas ātrāk nokļūt pagalmā un apspriest ar draugu šo vēstuli, kas draudēja sagraut viņa kluso, kārtīgo dzīvi pašos pamatos. Viņš bija pārliecināts, ka misters Paklhammers zinās, ko darīt.

Steigdamies leju6 pa ceļu, viņš sāka piekrist sava tēva vērtējumam par tēvoča Amosa raksturu. Kā viens cilvēks vispār varēja tā rīkoties? Nemaz nerunājot par naudu (ko viņš novērtēja par pasakainu), kā viņš varēja iesviest nevainīgam brāļadēlam rokās dāmu vidējos gados ar " () tieksmi pēc pudeles? Ijas nekādā gadījumā nebija cilvē­cīgi. Šajā mirklī Adrianu apstulbināja vēl viena šausmīga doma, un viņš apstājās tik strauji, ka katliņš noripoja zemē.