Viņš neskaidri atcerējās tēva teikto, ka tēvocis Amoss strādājis cirkos un gadatirgos. Ja nu šī Rozija ir akrobāte vai — kas vēl ļaunāk — viens no tiem izlaidīga­jiem, nelabojamajiem sieviešiem, kas, vizuļojošos triko tērpušies, žonglē uz zirga muguras? Jau tā ir pietiekoši ļauni, ka tavā dzīvē pēkšņi parādās akrobāte, bet ja tā turklāt ir piedzērusi akrobāte — tas vispār nav izturams. Kā šis tēvocis vispār varēja kaut ko tādu nostrādāt? Paķēris nokritušo cepuri, Adrians gandrīz skriešus sasnie­dza mistera Paklhammera pagalmu.

Misters Paklhammers sēdēja uz tikko pabeigta zārka un pašlaik pabeidza brokastis, kas sastāvēja no pintes alus un gigantiskas sviestmaizes ar sieru. Viņš bija mazs, plecīgs vīrs ar laipna buldoga fizionomiju. Savā laikā viņš bijis arī cīkstonis un svarcelšanas ras vīram bija palikuši tikai muskb kad visi muskuli bija nokarājušies viņš kustējās tikai ar grūtībām.

-                Sveiks, puis! - viņš sveicināja}, dams ar sviestmaizi. - Gribi broka

-                   Nē, nē, — Adrians atteica, emociju pārpilnības. - Man vajadzīgs jūsu padoms.

-     Nū? — misters Paklhammers Sarauca savas pinkai­nās uzacis. - Kas noticis? Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku.

-    Vēl ļaunāk, vēl ļaunāk, — Adrians dramatiski pazi­ņoja, - esmu pagalam … izlasiet šo.

Viņš iegrūda vēstuli misteram Paklhammeram, kurš to ar interesi aplūkoja.

-                  Es neprotu lasīt, - viņš vienki nav iznācis laika iemācīties, vienmēr Izlasi man to, puis.