Emocijās drebošā balsī Adrians izlasīja viņam tēvoča Amosa vēstuli. Kad viņš beidza, iestājās klusums, jo misters Paklhammers bija nokodis lielu kumosu sviestmaizes un apcerīgi gremoja.
- Nu, - Adrians beidzot teica, - ko man darīt?
- Ko darīt? - misters Paklhammers jautāja, pārsteigumā norijis visu kumosu. - Kā, nu dari tieši to, ko tēvocis tev liek!
Adrians pārsteigumā stīvi blenza uz savu draugu un netika gudrs, vai misters Paklhammers nav sapratis vēstules saturu vai ari šķīries no prāta.
- Bet kā es to varu, — viņš jautāja, balsij kļūstot arvien skaļākai, - kā es varu pieņemt svešu sievieti … piedzērušu svešu sievieti? Misis Dredža nekad neielaidīs viņu mājā … un tad vēl mans darbs. Dievs augstais, mani atlaidīs, ja par to uzzinās. Un ja nu tā tiešām ir kāda akrobāte — ko tad?
:empions. No šīs karje- iļiļu kalni, tāpēc tagad, kā notecējusi svece,
Adrianu, laipni pamā- stis? Drusku alus, ko? jūdams bez elpas no
īrši teica, — kaut kā r šis un tas gadījies.
- Neredzu tur nekā slikta, - misters Paklhammers kritiski teica. - Es reiz vienu tādu redzēju. Tās varen tumīgs meitietis. Visa /nokārta ar spīguļiem. Tīri smuka apaļlellīte.
- Ak dievs, - Adrians mokpilns iekliedzās, - es ceru, ka šī te neieradīsies, vasa nokārta ar spīguļiem.
- Nevar noliegt, -^misters Paklhammers domīgi sprieda, - ka 500 mārciņu ir pasakaina summa, tiešām pasakaina. Kāpēc gan tey nepamest darbu - ar tādu naudu … tu vienmēr teici, kļa to gribi.