- Un kā ar to plītējošo sievišķi? — Adrians sarkastiski apjautājās.
- Nu, jūs abi lieliski varētu iztikt ar 120 mārciņām gadā, un pēc četriem gadiem uzsākt nelielu biznesu, - misters Paklhammers teica. - Ja viņa ir no tiem gadatirgu ļaužiem, jūs Varētu izveidot kaut ko līdzīgu joku ludziņām. Man ir lieliskas Punch and Judy[2] lelles, tu tās vari lēti dabūt.
- Man nav ne mazākās vēlēšanās pavadīt tuvākos četrus gadus kopā ar kādu resnu, spīguļiem nokārtu Punch and Judy spēlējošu dzērāju, - Adrians skaļi un skaidri paziņoja. — Gribu, lai jūs domātu radoši.
- Es nesaprotu, kāpēc tu cel tādu brēku, puis, — misters Paklhammers bargi aizrādīja. - Tu lieliskā kārtā esi mantojis sievieti. Daudzi jauni cilvēki nez ko atdotu, lai būtu tavā vietā.
- Es tiešām labprāt gribētu, lai viņi būtu manā vietā, - Adrians izmisīgi teica. - Ja viņi vēlas pavadīt atlikušo dzīves daļu ar piedzērušu akrobāti — vienmēr laipni!
- Tavs tēvocis taču neraksta, ka viņa plītē visu laiku, - misters Paklhammers saprātīgi piezīmēja. - Viņa varbūt ir tīri jauka. Kāpēc tu vienkārši nepagaidi, kamēr viņa ierodas?
- Es varu iedomāties, pēc kā viņa izskatās, un šī doma man uzdzen šausmas … Es taču pat nezinu viņas uzvārdu.