-    Domāju, galvenais ir tas, kaļ tu zini viņas vārdu, - misters Paklhammers filozofiski tļeica. - Tas tevi tūlīt nostāda ar viņu intīmākās attiecībās.

-    Es negribu būt ar viņu nekādas intīmās attiecībās! - Adrians kliedza, un tad, šausmu pārņemts, atjēdzās: - Dievs! Ja nu viņa ierodas, kamfer es esmu darbā, un satiekas ar misis Dredžu?

-    Ak jā, - misters Paklhammers domīgi teica, - tas ir gan kaut kas. No tā derētu izvairīties.

Adrians staigāja šurpu turpu,1 izmisīgi domādams, kamēr misters Paklhammers pabeidza dzert alu un no­slaucīja muti. 1

-     Izdomāju, - Adrians beidzot teica. - Misis Dredža šodien iet uz kapsētu apmeklēt ļnisteru Dredžu un paliks tur visu dienu. Parasti viņa nav mājās līdz vakaram. Ja es varētu aizsūtīt uz darbu zīmīti, ka esmu slims vai kaut ko līdzīgu, tad varētu būt tur un sagaidīt šo Roziju.

-     Laba doma, - misters Paklhammers piekrita. - Es aizsūtīšu jauno Deiviju uz veikalu, lai pasaka, ka tu neesi vesels. Neuztraucies par to. Vislabākais, ko tu vari darīt, ir aši jozt atpakaļ un pieskatīt māju. Es būšu uz vietas, ja tev manis savajadzētos.

Tā Adrians, nolādēdams dienu, kad bija ilgojies pēc piedzīvojumiem, devās atpakaļ uz misis Dredžas apartamentiem un zagšus paglūnēja ap stūri. Viņam par lielu atvieglojumu, pašlaik parādījās misis Dredža, tērpusies brīvi kritošā bombazīna tērpā, lielu purpur- sarkanu cepuri galvā, balansēdama rokās milzīgu rožu klēpi, kas bija viņas iknedēļas nodeva kā cieņas ap­liecinājums mistera Dredža kapam. Viņa aizpeldēja kā liels, draudīgs karakuģis pilnās burās un nozuda skatienam.