Adrians staigāja šurpu turpu, un viņa prātā drūzmējās problēmas risinājumi, visi vienlīdz traki un nerealizējami. Viņš varētu doties jūrā. To viņš gan tūlīt noraidīja, jo jutās slikti pat lēni braucoša omnibusa augšstāvā, tātad skaidrs, ka viņš - vai vismaz viņa vēders - nav radīts jūrnieka karjerai. Vai viņam jārīkojas pēc mistera Dredžk parauga un jāizliekas, ka viņš, Rukvisls, nelaimīgā kārtā pēkšņi miris? Kaut arī šis risinājums šķita intriģējošs, bija neiespējami to pieņemt, jo te panākumus gūtu tikai kāds ar lielākām aktiera dotībām.
Tas nekur neder,Adrians izmisīgi domāja, slaucīdams mitrās rokas mutautiņā, man vienkārši jābūt pret viņu nelokāmam. Man jāatzīmē, ka esmu jauns cilvēks, kas tikko ienāk pasaulē, un šobrīd es nevaru uzņemties atbildību par svešu dievieti. Es viņai izsniegšu tās 500 mārciņas, un tad viņai nāksies aiziet. Bet ko tad, ja viņa izplūst asarās un krīt ļīistērijā, vai, vēl ļaunāk, ja viņa būs piedzērusies un kareivīgi noskaņota? No šīm domām viņam uz pieres parādījās sviedri. Nē, viņam jāpaliek stingram, laipnam, bet nepielūdzamam. Cerēdams, ka viņam pietiks drosmes būt laipnam, būt stingram, Adrians atsāka staigāšanu.