Ap pusdienlaiku viņš bija tiktāl sanervozējies, ka pat no koka krītoša lapa lika viņam zaudēt savaldību. Viņš tikko kā nosprieda, ka nāve būtu vieglāka par šo agonizē- jošo gaidīšanu, kad uz ceļa parādījās rati. Tā bija milzu ore, ko vilka astoņi līdz nāvei pārguruši zirgi, un vadīja drukns, aizkaitināts mazs vīriņš spilgti dzeltenā katliņce- purē un vestē ar sarkanām un dzeltenām rūtīm. Adrians laiski brīnījās, ko gan tādos milzu ratos varētu vest. Braucējs dzeltenajā katliņā acīmredzot bija sasniedzis mērķi, jo izvilka no vestes kabatas papīra lapiņu un ņēmās pētīt māju numurus. Tad, Adrianam par pārstei­gumu, viņš apturēja savu kavalēriju misis Dredžas mājas priekšā. Ko gan šī vienkāršā mājsaimniece nopirkusi? Rati bija pietiekoši lieli, lai ietilpinātu gandrīz jebko. Viņš piegāja tuvāk vedējam, kas slaucīja seju lielā mutautā.

- Labrīt, - Adrians teica, degdams ziņkārē. Vīrs uzmauca katliņu stingrāk galvā un uzmeta Adrianam nosvīdušu skatienu.

-    'brīt, - viņš strupi atteica, - ja šis rīts ir labs, par ko es, atklāti sakot, šaubos.

-    Vai jūs … ēēē … vai jums ir kaut kas šai mājai? - Adrians jautāja.