-Jā, vīrs teica, konsultējies ar papīra gabalu savā rokā. - Vismaz man ir kaut kas rņisteram Rukvislam.
Adrians satrūkās un šausmās nosvīda.
- Rukvislam … vai esat pārliecināts? - viņš nobālis jautāja.
-Jā, - vīrs teica, - Rukvislam.! Misteram A. Rukvislam.
- Es esmu misters A. Rukvisls, ļ- Adrians teica trīcošā balsī. — Kas…?
- O, - vīrs novilka, veltīdams viņam nelabvēlīgu skatienu, - ak tad jūs esat misters Rukvisls? Labi, jo ātrāk jūs savāksiet savu īpašumu, jo ātrāk es būšu laimīgs.
Viņš aizčāpoja uz ores aizmuguri, un Adrians, viņam sekodams, ieraudzīja to cīnāmies ap masīvām durvīm.
- Bet ko jūs esat atvedis? - Adrians izmisis jautāja.
Atbildes vietā vīrs atrāva lielās divviru durvis un
atklāja Adriana neticīgo šausmu pilnajam skatienam lielu, krunkainu un ārkārtīgi laipna izskata ziloni.
III. Šokējošā ierašanās
- Te viņa ir, — vedējs ar redzamu atvieglojumu teica, — un visa jūsu.
- Nevar būt, - Adrians vārgi nomurmināja, — tas nevar būt mans … es negribu ziloni.
- Paklau, — vedējs bargi teica. — Essu ceļojis visu nakti, vai ne, lai atgādātu šo sasodīto lopu jums. Jūs esat misters A. Rukvisls, tātad tas lops ir jūsu.
Adrians sāka domāt, ka šīrīta šoks sašķobījis viņam prātu. Bija jau pietiekoši traki mēroties spēkiem ar akrobāti, un nu atklājas, ka viņam bez tam vēl jāuzņemas atbildība par ziloni. Pēkšņi viņu pārņēma briesmīgas aizdomas.