- Kā to sauc? - viņš aizžņaugtā balsī jautāja.
- Rozija, — vedējs atteica, — vismaz tā šie man stāstīja.
Izdzirdot savu vārdu, zilonene viegli sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, un izdvesa sīku pīkstienu, kādu varētu radīt ļoti maza klaiinete. Viņa bija ieķēdēta ratos ar divām ap priekškājām apvītām ķēdēm, kas melodiski klinkstēja, viņai kustoties. Viņa pavedinoši izstiepa snuķi uz Adriana pusi un Uzpūta viņam mazu mākonīti. Ak dievs, Adrians nodomāja, kaut tā labāk būtu bijusi piedzērusi akrobāte!
- Pagaidiet, - viņš teica vedējam, — ko lai es ar viņu iesāku?
- Tā, - vedējs atteica ar vāji slēptu apmierinājumu, - ir jūsu problēma, draugs. Es essu nolīgts tikai atgādāt viņu, un essu ari atgādājis. Tāpēc nu, tā kā nessu vēl brokastojis, ja jūs laipni aizdabūtu viņu prom no maniem vāģiem, es dotos prom.
- Bet jūs nevarat mani atstāt te ceļa vidū ar ziloni, - Adrians protestēja.
- Kāpēc ne? - vedējs apjautājās.
- Es nevaru viņu te turēt, - Adrians izmisīgi iesaucās, norādīdams uz misis Dredžas sešas kvadrātpēdas lielo dārziņu. - Viņa te neielīdīs, tas pirmkārt … un viņa nomīdīs visus stādus.