- Par to jums vaj'dzēja padomāt, pirms pasūtāt viņu, - vedējs aizrādīja.
- Bet es neesmu viņu pasūtījis. Man viņu atstājis mans tēvocis, - Adrians teica, pats saprazdams, cik tas izklausās neticami.
- Viņš nebūs jūs diezko mīlējis, — vedējs noteica.
- Esiet prātīgs, - Adrians lūdzās, - jūs taču nevarat vienkārši izkraut šo ziloni manā priekšā un aizbraukt.
- Tikai nevaj'g, - vedējs teica, balsij raustoties un sejai kļūstot arvien sarkanākai. - Es tiku nolīgts, lai atvestu ziloni. Zinu, tas bija muļķīgi no manas puses, bet te nu mēs esam. Visu nakti essu bij's uz kājām. Viņa gāza riņķī ratus pie katra krodziņa, kajn braucām garām. Tas bija pats sasodītākais ceļojums, kādu esmu piedzīvojis, kaut essu vedējs jau 24 gadus. Un nu viss, ko vēlos, ir pēc iespējas ātrāk no tās atbrīvoties. Ja jūs laipni viņu aizvāktu, es varētu doties prom.
Pat, ja izdotos iedabūt Roziju1 misis Dredžas dārziņā, kā gan, Adrians prātoja, lai izskaidro ziloņa pēkšņo parādīšanos? Nevarēja cerēt, ka misis Dredža to nepamanīs. Bet kaut ko vajadzēja darīt, jci vedējs bija nelokāms, un ar katru mirkli kļuva arvien salkanāks un piktāks. Te Adrianam radās ideja. Paklhammers, viņš nodomāja, Paklhammera pagalms. Tā būs īstā vieta, kur viņu turēt.
- Klau, — Adrians izmisīgi teica vedējam, — vai varat viņu aizvest gabaliņu tālāk? Man ir kāds draugs ar lielu pagalmu. Tur mēs varēsim viņu novietot.