Vedējs dziļi nopūtās.
- Essu atgādājis jūsu ziloni jums, - viņš teica. — Man nav viņa jāved nekur citur.
- Bet tas tikai mazu gabaliņu uz priekšu pa šo ceļu, un jūs par to dabūsiet sovrinu, - Adrians lūdzās.
- Lai notiek, tas ir kas cits, - vedējs piekrita un atkal aizcirta durvis, aizsegdams skatam Roziju, kas bija satvērusi snuķī salmu kušķi un koķeti vēdinājās. Vedējs uzsauca zirgiem, tie rāvās uz priekšu, un masīvie rati aizrī- bināja pa ceļu; Adrians uztraukts slāja līdzi un centās pārliecināt sevi, ka misters Paklhammers neko vairāk dzīvē nevarētu vēlēties kā ziloni savā pagalmā. Viņš atstāja ratus uz ceļa un iegāja pagalmā. Misters Paklhammers joprojām sēdēja uz zārka un pašlaik tukšoja vēl vienu pinti alus.
- Sveiks, puis! — viņš jautri uzsauca. - Sagaidīji savu akrobāti?
- Mister Paklhammer, - Adrians savaldīgi teica, — jums man jāpalīdz. Jūs esat vienīgais cilvēks, pie kura varu griezties šajā murgā.
- Kāpēc, puis, kas noticis?
- Vina … tā … ir ieradusies, — Adrians teica.
— Kā viņa izskatās? - misters Paklhammers ieinteresēts taujāja.
- Viņa … Rozija, - Adrians teica, - ir zilonis.
- Zilonis? — misters Paklhammers iesvilpās. - Tā nu gan tev ir zināma problēma.
— Var teikt ari tā, - Adrians vēsi piekrita.
— Zilonis, - misters Paklhammers domīgi atkārtoja. - Nu, nu. Tas ir drusku negaidīts gājiens.