—Es jums piekrītu, - Adrians teica. — Es vienkārši nezinu, ko ar viņu iesākt. Skaidrs ir tikai tas, ka tas nožēlojamais, kas viņu atgādāja, bez šaubām, grib no tās atbrīvoties. Viņu nevar ievietot misis Dredžas dārziņā, tāpēc man vajadzēja viņu atvest šurp. Vai atļausiet man viņu te atstāt, kamēr izdomāšu, ko darīt?
- Jā, jā, puis, protams, misters Paklhammers labprāt piekrita, — te ir vietas, cik uziet. Jādomā, te nekad nav mitinājušies ziloņi. Tās būs nelielas pārmaiņas.
— Paldies dievam, - Adrians atviegloti teica, - esmu jums ļoti pateicīgs. — Viņš atgriezās uz ceļa pie vedēja, kurš šķita palēnām izkūstam mutautā.
- Viss kārtībā, — Adrians teica, viņa var te palikt.
Vedējs atvēra ores durvis, un Rozija, draugus ieraudzījusi, līksmi iespiedzās.
- 'ite ir atslēgas, - vedējs teica, pasniegdams tās Adrianam. — Katrai ķēdei sava.
- Vai viņa ir rāma? - Adrians nervozi vaicāja, atskārzdams, ka līdz šim mirklim viņam nav bijusi nekāda pieredze ar ziloņiem.
- Es tā domāju, - vedējs teica. - Jūs to drīz uzzināsiet, ne tā?
- Varbūt man vajadzētu sagādāt kaut ko ēdamu, — Adrians sprieda, - lai novērstu viņas uzmanību. Ko viņi ēd?
— Bulciņas, - misters Paklhammers teica, vērodams Roziju.
— Apžēlojieties, — Adrians izsaucās, — kur es šajā dienas laikā dabūšu bulciņas?