— Varbūt auzas? — vedējs ierosināja.
- Nē, nē, ziloņi ēd bulciņas, - misters Paklhammers neatlaidās.
- Es tiešām gribētu, lai jūs beigtu pļāpāt par bulciņām, - Adrians saniknojās, - mēs pašlaik nevaram dabūt nekādas bulciņas.
- Kā būtu ar siermaizi? — misters Paklhammers iejautājās. - Es iešu kādu sadabūt, un tad pamēģināsim.
Viņš driz atgriezās ar milzīgu sviestmaizi un pasniedza to Adrianam. Ļoti piesardzīgi, turēdams cienastu izstieptu kā ieroci, Adrians tuvojās Rozijas milzīgajam, pelēkajam stāvam.
- Te būs, Rozij, - viņš aizsmacis teica, - lieliska siermaize … laba meitene.
Rozija mitējās šūpoties un, acis mirkšķinādama, vēroja viņa tuvošanos. Kad viņš bija pienācis pietiekoši tuvu, viņa izstiepa snuķi, neticami ātri un delikāti nocēla Adriana katliņu un uzlika savā masīvajā, apaļajā galvā. Adrians satrūcies atlēca atpakaļ, nosvieda sviestmaizi un smagi uzmina vedējam uz kājas. Tas viņa jau tā nikno noskaņojumu neuzlaboja. Pacēlis sviestmaizi, Adrians no jauna tuvojās Rozijai.
- Re nu, Rozij, - viņš drebošā balsī teica, - jauka siermaize. - Rozija laiski vēlreiz izstiepa snuķi, paņēma cienastu no Adriana drebošās rokas un iebāza mutē, kas Adrianam izbailēs Ūkās esam mucas lielumā. Slāpētas gremošanas un čāpstināšanas skaņas liecināja, ka ziloņi ēd sviestmaizes. Steigšus, kamēr viņas mute vēl pilna, Adrians notupās, atslēdza abas atslēgas un noņēma ķēdes no Rozijas kājām.