- Nu, lūk, — viņš teica, atkāpdamies no ratiem, — nāc nu … laba meitene.
Rozija dziļi nopūtās, noņēma katliņu un sāka ar to vēdināties, bet neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atstāt ratus.
- Parasti es esmu visai pacietīgs, - vedējs teica tādā tonī, kas neiedvesa uzticību, - bet vēlētos piezīmēt, kamēr jūs man nomīņājat visas kājas un pārēdināt šo ziloni ar siermaizēm, es kopš agra rīta neesmu ne kumosa baudījis.
— Nu jā, es cenšos dabūt viņu ārā, — Adrians sarūgtināts teica, - Nevar taču šādu milzeni steidzināt.
— Varbūt arī jums patiktos kāda siermaize ar pinti alus? — misters Paklhammers apjautājās vedējam.
— Tas būtu ļoti laipni, vedējs manāmi atplauka, - nudien ļoti laipni.
Kamēr vedējs un Adrians stāvēja un blenza uz Roziju, kas atkal sāka šūpoties šurpu turpu un izdvesa sirdi plosošas nopūtas, misters Paklhammers iegāja .mājā un atgriezās ar vēl vienu sviestmaizi un pilnu kausu alus. Vedēja sajūsma, redzot šos atribūtus, bija tīrais sīkums, salīdzinājumā ar Rozijas entuziasmu, kad viņas redzeslokā nokļuva alus kauss. Viņa tik gari un skanīgi notau- rējās, ka Adrians palēcās, un klupšus krišus izaulēkšoja no ratiem. Misters Paklhammers stāvēja kā zemē ieaudzis, kamēr Rozija, joprojām taurēdama, satvēra kausu snuķī un ielēja tā saturu savā milzu mutē.