-     Vai … ēēē … vai jūs gribējāt mani redzēt? - Adrians jautāja, tajā pašā brīdī saprazdams, cik tas ir idiotisks jautājums. Misis Dredža diez vai būtu ar savu vaļa augumu stiepusies augšā pa trim kāpņu posmiem, ja nebūtu gribējusi viņu redzēt. Tomēr, saskaņā ar angļu konversācijas mākslu, misis Dredža apstiprināja, ka jā, viņa gribējusi to redzēt. Tad viņa izslēja degunu un augšlūpu un ošņāja tik skaļi un sparīgi, ka kuplās ūsas trīcēja.

—   es ceru, mister Rukvisl, ka jūs neesat smēķējis 'ite? — viņa draudoši apjautājās.

-     Nē, nē. Dievs tēvs, nē, - Adrians teica, cerēdams, ka sekmīgi paslēpis pīpi no šīm prasīgajām, melnajām acīm.

—   Es priecājos, — misis Dredža teica un dziļi nopūtās, tā ka viss viņas stāvs izdvesa vismuzikālāko čīkstoņu. — Misters Dredžs nekad nesmēķē mājā.

Ātri vien, nokļuvis misis Dredžas sabiedrībā, Adrians bija uzzinājis, ka viņas vīrs ir miris (jādomā, nosmacis, kā Adrians iedomājās). Bet misis Dredža, nešaubīgi ticē­dama aizkapa dzīvei, vienmēr atsaucās uz viņu kā klāt­esošu. Tas bija mulsinoši, un viens no Adriana nakts murgiem bija reiz trepju platformā hallē pēkšņi saskrie­ties ar misteru Dredžu - domājams, ar stikla acīm un rūpīgi piebāztu ar zirgu astriem.