Jel piedod pārdrošību, teic:

Kas esi tu, man it kā sūtīts

Par labvēli šeit ceļa jūtīs?

Kādēļ še vientuļš mūžu beidz?»

Ar skumju nopūtu un smaidu

Bilst vientulis: «Dēls, laika loms

Jau grimis liels, kopš tevi gaidu.

Tāls tēvu krasts. Es dzimis soms.

Kur svešiem nezināmas lejas,

Kur apkārt klintis drūmas slejas,

Tur bij mans jauno dienu rīts;

Tur ciema lopus ganos dzinu

Un, sila šalku piepildīts, *

Nekā es cita nepazinu.

Bet nebij lemts, ka ilgi man

Tur bezrūpībā dienas skan.

Tai laikā auga ciemam tuvu

Kā zieds, kas rotā rudzu druvu,

Visdaiļā Naīna. Ikviens

Starp meičām viņu daudzināja

Par skaistāko. Reiz prcm no mājas

Es lopus laidu kā ikdien

Uz tālo līci meža galā.

Man dūkas dzied. Strauts oļus trin,

Un pēkšņi redzu: krasta malā

Sēž daiļava un kroni pin.

Mans liktenis te likts bij svaros …

Tā bija Naīna, mans varoni

Es gāju klāt — un dīvains kvēls

Man balva bij par skatu vienu;

Sirds juta — rīts vai vakars vēls —

Šo mīlas liesmu pieskārienu,

Kas reizē sāpīgs, salds un cēls.

Jau vasara bij pagājusi,

Kad reiz pa vidu rotaļai

«Es mīlu tevi, Naīn!» klusi,

Pats tvīkdams, izsacīju tai.

Bet Naīna tik pasmīnēja,

Tās skatiens lepnais kļuva ass;