Viss, ko tev nākamība sniegs,

Mans dēls, ir tavā paša varā.»

Pie veča kājām Ruslans krīt

Un priekā skūpsta viņa roku.

Viss pēkšņi it kā gaišāk spīd,

Sirds nesajūt vairs tumšo moku.

Bet mirkli atplaukušais skats

Drīz atkal tumšā ēnā tinas …

«Tavs skumju cēlonis man zināms,

To tūdaļ izkliedēšu pats,»

Teic sirmgalvis. «Tu mokies domās,

Ka burvis viņu glāstiem skar;

Jel esi mierīgs: šādā lomā

Maz jaunavai viņš kaitēt var.

Viņš zvaigznes sedz pie debess juma,

Viņš iesvelpjas — un mēness trīc;

Bet spītēt laika tecējumam

Pat viņa zintis nepalīdz.

Viņš, greizsirdībā trīcot, sargāt

Aiz durvju bultām vien vairs māk

Un mocīt nevarībā bargā

To, kur nekā tas nepanāk;

Viņš kluss ap gūstekni tur staigā

Un nikni savu likstu lād …

Bet, varoni, jau nakts; tev vaigā

Ir nogurums; laiks spēkus krāt.»

Uz mīkstām sūnām Ruslans liekas

Pie pavarda, kas lēni dziest,

Lai guļot spirgtums kaulos briest.

Viņš valstās, pūš, bet nejūt miega .. .

Līdz beidzot pieceldamies teic:

«Tēvs, šonakt miegs no manis steidz!

Nav miera sirdij, ko lai dara,

Ne aizmigt var, ne tālāk jāt;

Ļauj sarunā vēl spirdzināt

Man dvēseli pie tava gara.